Tā stunda ir situsi – pēc vairāk kā gada pārtraukuma es atkal esmu komandējumā. Tagad jau tas ir gandrīz kā svētki, bet ar vienu “bet” – esmu komandējumā Briselē, kur esmu iepriekš pabijis vismaz padsmit reizes. Un par to, ka šis bet ir diezgan būtisks – par to jau pārliecinājos, bet nu par visu secīgi.
Vakardiena.
Kā apzinīgs cilvēks, kas negrib nokavēt un kā slinks cilvēks, kas grib ilgāk pagulēt un nenīkt garās “iečekošanās” rindās no rīta – devos nodod koferīti un iečekoties jau iepriekšējā vakarā (kas pēc apzīmējuma ir svētdiena). Devos, jo apmaksātājs ir “Eiropa”, līdz ar to arī biļetes un viesnīcas apmaksā šamējie.Un viņu pasūtītās biļetes nevar elektroniski iečekot. Bet nu dievs ar viņiem. Tātad iečekojos svētdienas vakarā, koferis nodots, var doties čučēt un braukt pa taisno uz drošības pārbaudi.
Rīts.
Lidostā ierodos laicīgi. Kādu stundu pirms reisa. Drošības pārbaude ilgu laiku neaizņem. Lai arī pēc visu kabatu iztīrīšanas vienalga aparāts nejauki pīkst, tomēr tieku palaists cauri pēc rūpīgas apčamdīšanas. Nu nekas jau arī aizliegts netika vests.
Lidojums.
Esmu 6A vietā. Pie loga. Blakus padzīvojis pāris, kas sarunājas krievu valodā, lai gan vēlāk ar stjuartēm vīrietis komunicē latviski. Padzīvojušais pāris pirms pacelšanās draudzīgi acīm ciet meditē. Sākas pacelšanās – šī sajūta joprojām man šķiet vispatīkamākā visā lidojumā. Pacelšanās notika veiksmīgi, ar acīm pavadu gaistošo Rīgu, atpazīstu Olaini, Jaunolaini, šķietami atpazīstu Jelgavas gaismas. Mēģinu iemigt, bet blakus sēdošā sieviete ir pamodusies un sākusi rosīties. Šī lasot avīzi šad tad neviļus patraucē. Iemigt nevar – bet tā īsti to sapratu, ka tas īsti neizdosies, pēc kādas stundas. Tad izvilku datoriņu ar domu pavērot kādu filmu, tomēr mana rinda ir gana šaura, lai tas būtu maksimāli neērti. Tāpēc nosliecos par labu mūzikai un turpinājumiem nesekmīgi iemigt. Mēģinājums “nesekmīgi iemigt” izdodas un tā “ne šis ne tas” pavadu visu ceļu. Pa vidam pamostoties papriecājos par jauko tuksnešaino skatu – visapkārt mākoņu klājums, vienā galā karājas pusmēnes, bet otrā stūrī jau var redzēt sauli lecot pie sarkanīgas pamales. Sadzīvo abi vienlaikus pie debesīm. Filozofisks noskaņojums. Vēl ieskanās Amorphis – From Earth I Rose un sajūtas pastiprinās. Tuvojas nosēšanās, mani kaimiņi atkal tēlo iemigušos. Nu stulbums kaut kāds – nevar gulēt, kad visi??? Viena no pozitīvajām lietām – piefiksēju albumus un izpildītājus, kas man nepatīk un kuri tiek nežēlīgi izdzēsti no cietā diska.
Uz pilsētu.
Pēc sena paraduma dodos uz 12 autobusu. Tur viens lādzīgs lokālais darbinieks laipni apjautājas vai māku apieties ar biļešu automātu un ir gatavs sniegt konsultācijas un sniegt atbalstu. Biļete nopirkta, busā iekšā. Tālāk viss ir vairāk vai mazāk parasti. Nekādu lielo jaunumu. Jātiek uz viesnīcu. Šoreiz – Hilton. It kā skanīgs un svarīgs nosaukums, bet nu pēc vispārējā iespaida – nasing spešal. Lielākā vilšanās – istabā nav bezmaksas Wi-Fi. Lai gan patiesībā, šķiet, ka nekur īsti no lielajiem spēlētājiem viesnīcu biznesā, nav bezmaksas siera. Gribi NETu – maksā. Vai vandies apkārt meklējot, kur ir. Un vēl – numuriņā ir salīdzinoši auksti! Jāgriež iekšējā apsilde uz maksimumu. Un pat neskatoties, ka laukā ir +3 un pēc šā rīta Rīgas -13 liekas galīgais siltumiņš. Viens no pārsteigumiem Hiltonā – TV kanālu opcijās ir arī viens krievu kanāls RTR. Parasti šeit tas nav bijis iepriekš manīts. Kaut kas gandrīz savējais. 
Brisele.
Nu šeit laikam, ka varētu visīsāk – nekas uz pasaules laikam nav tik mainīgs pēc sastāvdaļām un nemainīgs pēc būtības kā Brisele. Bet nu, ja garāk, tad: it kā ir lietas, kuras atpazīstu kā mainījušās, bet tas ir tik parasti, tik “tā vajag” un tik ļoti iederīgi vidē. Es pat pamanīju, ka visi cilvēki izskatās tāpat. Protams, ka tie ir citi cilvēki, kurus redzu, bet viņi izskatās tāpat. Tās pašas nolaizītās frizūras, ar nereālu želejas patēriņu, vietējiem puikiem. Tās pašas meitenes ar drēbēm no tīņu un citiem masu produkcijas veikaliņiem, tie paši melnie, tie paši arābi un arābu sievietes ar galvassegām un baru bērneļu apkārt. Un katra otrā stumj vēl ratus ar svaigu pienesumu arābu pasaulei. Pilnīgi droši, ka nākotne pieder viņiem – viņu reprodukcija vidējam eiropietim laikam neierakstās saprašanā.Biju paņēmis līdzi fotoaparātu pastaigā līdz svarīgākajām pilsētas centra vietām, bet tā arī neizvilku, jo nekas neliekas tā vērts, lai vilktu to ārā. Nu varbūt vakarā. Varbūt ēnu un gaismu savstarpējās attiecības izskatīsies interesantāk.
Vakarā tikšanās ar bijušo kursabiedru, kurš tagad pa pusei vietējais, jo šeit strādā.
Līdz ar to ceru, ka vakarā vai rīt būs kāds jauns iespaids, ko pastāstīt. Nu bez visādām sanāksmēm, cerams, ka būs kas pietiekami interesants.
